Iespaidīgu fantāzijas pasaules karšu un vides veidošana ar Nano Banana

Ievads

Ir kāda īpaša veida neapmierinātība, ko labi pazīst pasaules veidotāji. Jūs esat pavadījuši mēnešus — dažkārt pat gadus — izstrādājot fantāzijas pasauli savā prātā. Ģeogrāfija ir izstrādāta, kultūrām ir atšķirīgas identitātes, un vēsture sniedzas tālāk, nekā jebkuram atsevišķam stāstam kādreiz būs nepieciešams. Jūs varat aizvērt acis un redzēt miglu, kas virmo no purviem uz austrumiem no galvaspilsētas, to, kā kalnu grēda šķērso ziemeļu horizontu, un šaurās ieliņas ostas rajonā, kur uzaudzis jūsu galvenais varonis. Jums šī pasaule ir reāla.

Tad kāds lūdz tev parādīt, kā tā izskatās, un tu saproti, ka viss pastāv tikai tavā iztēlē un tev nav ko parādīt citu cilvēku acīm.

Šis ir brīdis, kad daudzi pasaules veidošanas projekti apstājas. Lai pārvarētu plaisu starp iekšējo radošo vīziju un ārējo vizuālo attēlojumu, vēsturiski ir bijušas nepieciešamas vai nu ievērojamas mākslinieciskas prasmes, vai ievērojami naudas līdzekļi. Rakstnieki, kuri nav arī ilustratori, galda spēļu dizaineri, kuri strādā bez studijas atbalsta, neatkarīgie spēļu izstrādātāji, kuru stiprās puses ir sistēmas un naratīvs — visi viņi ir saskārušies ar šo šķērsli. Pasaule ir tur. Spēja to parādīt — nav.

AI attēlu ģenerēšana ir mainījusi to, kas šajā jomā ir iespējams, tādā veidā, kas daudziem radītājiem, kuri ir sēdējuši uz bagātīgi attīstītām pasaulēm, šķiet patiesi nozīmīgs. Starp šāda veida darbam pieejamajiem rīkiem Nano Banana ir kļuvusi par izvēli radītājiem, kuriem ir nepieciešams pārvērst iekšējās pasaules ārējos attēlos.

Fantāzijas vides vizualizācijas specifiskais izaicinājums

Fantāzijas vidēm ir īpaša nasta, kādas reālajām vidēm nav. Reālistiskas vides vizualizācijai ir jāatbilst tam, kā kaut kas izskatās patiesībā. Fantāzijas videi ir jāatbilst tam, kā kaut kam vajadzētu izskatīties — estētiskai loģikai, kas pastāv tikai radītāja prātā un kas ir jāpaziņo auditorijai, kurai nav iepriekšēja atsauces punkta.

Tas nozīmē, ka fantāzijas vizualizācijā atšķirība starp neskaidru un precīzu uzdevumu ir milzīga. “Fantāzijas pilsēta” rada kaut ko vispārīgu. “Piekrastes pilsēta, kas uzcelta uz vulkāniskas salas klintīm, ar arhitektūru, kas atspoguļo gadsimtiem ilgu civilizāciju slāņošanos, kuras uzkrājušas savas celtniecības tradīcijas viena uz otras, ar siltu dzintara krāsas akmeni apakšā un baltām apmetuma augšējām stāvvietām, savienotām ar sarežģītu ārējo kāpņu un virvju tiltu sistēmu, un ostu apakšā, kurā rosās zvejas kuģi un tirdzniecības kuģi” rada kaut ko, kas varētu patiesi atspoguļot konkrētu radošo vīziju.

Mācīties pārvarēt šo plaisu — pārvērst iekšējo radošo vīziju valodā, kas ir pietiekami konkrēta, lai virzītu AI ģenerēšanu uz to — ir patiesā prasme, kas ir šāda veida darba centrā. Tā ir prasme, kas attīstās ar praksi, un tā ir daudz pieejamāka rakstniekiem un pasaules veidotājiem nekā mācīšanās gleznot vai zīmēt. Rīki jau ir to cilvēku rokās, kuri ar valodu pelna iztiku.

Kartes kā sākumpunkts

Daudziem pasaules veidotājiem karte ir svarīgāka par visu pārējo. Ir iemesls, kāpēc fantāzijas romānos kartes vienmēr ir iekļautas sākumā — tās orientē lasītāju telpā, parāda pasaules mērogu un ģeogrāfiju, kā arī liecina, ka autors ir rūpīgi pārdomājis vides fizisko loģiku. Tolkīna Viduszemes kartes, Ursulas Le Guin Zemesjūras kartes, ar roku zīmētie kontinentu kontūri, kas cirkulē katrā pasaules veidotāju kopienā — tie nav pēdējā brīža iedomājumi. Tie ir radošā projekta pamatdokumenti.

AI ģenerēšana paver kartes vizualizācijas iespējas, kas pārsniedz to, ko var sasniegt tradicionālā fantāzijas kartogrāfija. Papildus kartogrāfiskajam skatam no augšas uz leju, radītāji tagad var ģenerēt perspektīvas no zemes līmeņa par reljefu, ko apraksta viņu kartes — kā tas patiesībā ir, stāvēt pie tā meža malas, skatīties pāri tuksnesim, tuvināties tam kalnu grēdam no rietumu ceļa? Tie ir vizuālie jautājumi, uz kuriem kartes atbild netieši, bet vides māksla — tieši.

Nano Banana izmantošana šāda veida darbam parasti ietver divpakāpju procesu. Vispirms tiek izstrādāta pasaules ģeogrāfiskā un politiskā loģika — karte, fiziskās īpatnības, klimata zonas, galvenās vietas. Tad sākas vides vizualizācijas darbs: katras nozīmīgās vietas pārvēršana konkrētā vizuālā attēlā, kas atspoguļo ne tikai fizisko izskatu, bet arī vietas atmosfēru un emocionālo kvalitāti.

Atmosfēra ir grūtākā daļa

Jebkurš kompetents AI ģenerēšanas rīks var radīt meža attēlu. Kas atšķir noderīgu fantāzijas vides vizualizāciju no vispārēja rezultāta, ir atmosfēra — gaismas, laika apstākļu, diennakts laika, gadalaika un emocionālā reģistra specifiskā kvalitāte, kas liek vietai justies piederīgai konkrētai pasaulei, nevis nekādai konkrētai pasaulei.

Mežs stāstā par senu maģiju un lēnu korupciju izskatās citādi nekā mežs stāstā par brīnumiem un atklājumiem, pat ja pamata ģeogrāfija ir līdzīga. Korupcijas stāstam vajag kaut ko smagu — vāju gaismu, kas filtrējas caur blīvo lapotni, apakšaugu, kas šķiet sapinušies un izturīgi, krāsas, kas virzās uz pelēkzaļo un ēnu pusi. Brīnumu stāstam vajag kaut ko atvērtu — gaismas starus, kas izlaužas cauri, kustību un spožumu, sajūtu, ka kaut kas interesants atrodas tieši aiz nākamā ceļa līkuma.

Šīs atmosfēras atšķirības ir tās, kas piešķir fantāzijas pasaulei tās emocionālo identitāti, un tās tiek nodotas AI ģenerēšanas rīkiem caur gaismas, laika apstākļu, krāsu un gadalaiku valodu. Radītāji, kuri apgūst šos aprakstus — kuri saprot, ka “apmācies un auksts” rada fundamentāli atšķirīgu emocionālo reģistru nekā “zelta vēla pēcpusdienas gaisma” — no ģenerēšanas rīkiem iegūst ievērojami noderīgāku rezultātu nekā tie, kuri apraksta tikai fiziskās iezīmes un atstāj atmosfēru nenoteiktu.

Darbs ar pasaules atšķirīgajiem reģioniem

Viens no praktiski noderīgākajiem AI ģenerēšanas pielietojumiem fantāzijas pasaules veidošanā ir atšķirīgu ģeogrāfisko un kultūras reģionu vizuālās identitātes attīstīšana. Lielākajai daļai bagātīgi attīstītu fantāzijas pasaules ir iekšēja dažādība — siltajai tirgotāju republikai dienvidos ir atšķirīgs izskats un atmosfēra nekā aukstajai feodālajai karalistei ziemeļos, kas savukārt atšķiras no nomadu kultūras austrumu līdzenumos. Izstrādājot, kā katrs no šiem reģioniem faktiski izskatās konkrētos vizuālos terminos, tiek padziļināta pasaule un radītājam tiek sniegts daudz vairāk materiāla, ar ko strādāt, rakstot ainas, kas norisinās katrā no šīm vietām.

Šis ir darbs, kurā noder atkārtošana un salīdzināšana. Izveidojot vairākas reģiona vizuālās interpretācijas — dažādos dienas laikos, dažādos gadalaikos, no dažādiem skatu punktiem — un novērtējot, cik labi katra no tām atspoguļo vietas paredzēto raksturu, tiek izkristalizēta reģiona vizuālā identitāte. Pirmais attēls reti kad ir galīgais; tas ir virziens, uz kuru reaģēt, ko pilnveidot un attīstīt.

Laika gaitā autors, strādājot šādā veidā, izveido vizuālo bibliotēku, kas aptver visas savas pasaules ģeogrāfiju — atsauces attēlus galvenajām pilsētām, galvenajiem ainavu skatiem, nozīmīgajām vietām stāstā un katra reģiona vispārējo vizuālo raksturu. Šī bibliotēka kļūst par nenovērtējamu resursu ne tikai paša radītāja iekšējai skaidrībai, bet arī saziņai ar sadarbības partneriem, kā atsauces materiāls, ja pasaule kādreiz kļūst par ilustrētu grāmatu vai spēli, un dalīšanai ar auditoriju, kas vēlas saprast, kā izskatās šī pasaule.

Kad pasaulei ir jāeksistē ārpus tavas galvas

Daudzos pasaules veidošanas projektos pienāk brīdis, kad radītājam ir jākomunicē par pasauli citiem cilvēkiem — līdzautoram, spēles sadarbības partnerim, izdevējam, Kickstarter auditorijai, lasītāju kopienai, kas ir sekojusi līdzi projektam. Šajā brīdī spēja parādīt, nevis tikai stāstīt, kļūst svarīga tādā veidā, kā tas nebija, kad pasaule pastāvēja tikai kā privāts radošs projekts.

Rakstniekiem, kuri piedāvā ilustrētas grāmatas, ir nepieciešams vizuālais attīstības materiāls. Galda spēļu dizaineriem, kuri piesaista finansējumu ar pūļa finansējuma kampaņām, ir nepieciešami iedvesmojoši attēli par pasauli, kurā norisinās spēle. Neatkarīgiem spēļu izstrādātājiem ir nepieciešama vides koncepcijas māksla, kas potenciālajiem sadarbības partneriem un spēlētājiem parāda projekta vizuālo virzienu. Visās šajās situācijās ir patiesi noderīgi, ja ir pieejama augstas kvalitātes vides attēlu bibliotēka — tāda, kas precīzi atspoguļo radošo vīziju, nevis tikai aptuveni to norāda.

Pirms AI ģenerēšanas standarts bija nolīgt koncepta māksliniekus vai ilustratorus šā materiāla izstrādei, kas bija dārgi, vai izmantot to, ko radītājs varēja izveidot pats, kas bieži neatspoguļoja radošās vīzijas faktisko kvalitāti. AI ģenerēšana ir atvērusi vidusceļu, kas iepriekš nebija pieejams: radītāja vadīta vizualizācija, kas precīzi atspoguļo radošo vīziju, neprasot ne ievērojamu budžetu, ne ievērojamas mākslinieciskas prasmes no radītāja puses.

Ierobežojums, kas ir vērts pieminēt

Tas nenozīmē, ka AI ģenerēšana ir pilnīgs risinājums visām fantāzijas vizualizācijas vajadzībām. Ir lietas, ar kurām tā tiek galā sliktāk — ļoti specifiskas arhitektūras detaļas, kur svarīga ir precīza dizaina loģika, personāžu un vides integrācija, kur konkrētiem personāžiem ir jāparādās konkrētās vidēs konsekventi, un tāda veida iteratīva secīga māksla, kāda nepieciešama ilustrētiem romāniem vai grafiskiem stāstiem.

Rīks ir tik labs, cik labi tam ir dota virzība. Radītājs, kurš nav veicis darbu, lai konkrēti attīstītu savu pasauli — kuram ir neskaidra izjūta par estētiku, bet kurš nav izstrādājis detaļas — atklās, ka AI ģenerēšana atspoguļo šo neskaidrību. Efektīvas norāžu sniegšanas process pats par sevi ir pasaules veidošanas uzdevums, kas prasa tādu konkrētības līmeni, pret kuru neskaidras radošās ieceres parasti pretojas.

Ja to izmanto autors, kurš ir padziļināti izstrādājis savu pasauli, AI ģenerēšana kļūst par kaut ko tuvu tam, kas pasaules veidotājiem vienmēr būtu bijis jābūt: rīks, kas padara iekšējo pasauli redzamu, kas pārvar plaisu starp pasauli autora prātā un attēlu citu acīs. Rakstniekiem, dizaineriem un spēļu veidotājiem, kuriem ir bagātīgi attīstītas pasaules, bet nav iespēju tās parādīt, tas nav mazsvarīgi.